Viņa atgriezās mājās, atgūlās sava bērnības dārza šūpuļtīklā unpieklauvēja pie ābeles, kuru ik pavasari mīlējušas lakstīgalas. Aizvēra acis. Lakstīgalu nebija.
Un tad kāds pieskārās stīgām un dārzs mirklīpieplūda viņas bērnības simfonijām. Tā it kā tēva instrumentu čeholusbūtu atvēris kāds neredzams spēks. Nostalģiskās meldijas viņu aizvedatēlainās vīzijās, kur viņa - meldiņu spēlmane un pavēlniece.
Veco radiosprakšķi un mūzikas instrumenti jaucās ar pasaku tēliem, jaunības dienuhipiju noskaņas un pati VIŅA – mana māte – kas dzird mūziku, pat tadkad tās nav.
Uzziedēja ābeles. Viņa nepamodās. Tas nebija sapnis. Tā bija mūzika –viņas bērnības simfonija.
No comments:
Post a Comment